„Es neesmu pēdējā laikā par drēbēm domājusi... Es esmu nolaidīga bijusi. (..) Tikai ši nav bijusi man mugurā kopš tēva bērēm. Tā ir tīra, jo viņa ir melna. Un patiesībā šis prieks man neapēno skumju par tēva nāvi, tāpēc es šo.” Brīdī, kad Rasma izteica šos vārdus viņa vēlējās mātei darīt sāpes. Viņa juta dusmas uz māti, ka viņa tik ātri aizmirst tēvu un precas ar Valgu. Rasma nespēj pieņemt, kad kāds cenšas ieņemt tēva vietu. Manuprāt, Rasma jūt dusmas uz māti, tādēļ vēlas māti aizskart.
„Viss beigts... Pasaule bija ģērbusies mirstamās drēbēs. Viss beigts. Es nometos ceļos.” Pēc tam, kad Rasma uzzinājusi, ka Spodris ir viņas brālis un viņu mīlestībai nav lemts nekad piepildīties, Rasma sabrūk, viņai šķiet, ka viss, ko viņa ir mīlējusi, pazūd. Rasma pārdzīvo iekšējo sabrukumu un sāpes, jo viņas iecerētajai mīlestībai nav lemts piepildīties. Visi tie, kas kaut reizi ir kādu zaudējuši saprot, kādas sāpes un ciešanas ir Rasmai šajā brīdī. Manuprāt, Rasma pārcieš lielas bēdas par zaudēto un nepiepildāmo mīlestību.
…
