Lai gan abi brīžiem šķita apmierināti, neviens šajās attiecībās nebija laimīgs. Šo nelaimīgo pievilkšanos varēja atrisināt tikai ārējie apstākļi. Dikensa romānā tās bija Estellas kāzas ar citu vīrieti, bet Jaunsudrabiņa romāna galvenais tēls savām mokām redzēja tikai vienu galu – nāvi. Diemžēl ne Aija, ne Estella, ne Jānis, ne Fips nespēja rast risinājumu sevī. Plīvurs pār viņu acīm bija pārāk biezs, lai saprastu, ka, skatoties savā iemīļotajā, viņi raugās spogulī. Otrā cilvēkā, kuru viņi tā iekāroja, atspoguļojās visas viņu vājības, trūkumi un bailes. Gan pēc Jāņa, gan Fipa domām īsta mīlestība bija „akla dievināšana, pazemošanās, visdziļākā padevība, atteikšanās no sevis par spīti sev un visai pasaulei, savas sirds un dvēseles nodošana ļaundara rokās.” Viņi mīlēja viens otru par spīti saprātam, cerībām, laimei, jebkādām atrunām. Viņi mīlēja viens otru par spīti it visam, un šī īstā mīlestība viņiem izrādījās liktenīga, jo „mīlestība tikai tik ilgi ir īsta, kamēr tā ir pilnīgi akla.”…
