„Esmu četras nedēļas vecs. Pagaidām man ir viena maza daļiņa no sirds, bet tā pukst, vien maza dvēsele, kas pēc dzīvības slāpst. Manu mammu sauc Ilze, tēti Kaspars. Simtiem reižu es dzirdu apgalvojumus tam, cik ļoti viņi mani mīl. Tā būs kāda iedzimta slimība, jo arī es viņus mīlu. Dažreiz viņi pieliek rokas man tuvu, tuvu klāt. Silda. Sargā. Mīļo un žēlo. Un man ir labi-vairāk man nevajag neko.”…
