Dedzinoši karsta jūlija pēcpusdiena..es lēnām eju pa smiltīm appūstu celu,uz kura vietam zem sausu,izkaltušu smilšu klājuma vairs nav redzams asfalts.Šis ceļš,saule izkveldētā apkārtne saulē un tveicē šķiet kā tuksnesis,kaut arī esmu gandrīz vai pašā pilsētas vidū.
Asociācijas ar tuksnesi kļūst arvien vairāk nospiedošas un reālas..pēkšņa vēja brāzma savērpj virpulī smiltis,un triec to man sejā!Uz brīdi apstajos un mēģinu iztīrīt acis,un mutē nošņirkst smiltis...
Esmu nonācis līdz mazdārziņu kvartālam,kas atgādina oāzi.Caur retajiem apstādijuma kokiem un krūmiem spiežas cauri viegli namiņi..bērni spēlējas piepušamajos baseinos.Viņu triektās ūdens šļakatas atviz saulē ka mazas miniatūras varavīksnes…
