Lielākajai daļai cilvēku mūžs aizritēja (sākotnēji arī pilsētās) šaurās, tumšās, grūti apkurināmās koka būdās. Tikai dažas būves (kuras par tādām var saukt no mūsdienu viedokļa skatoties) bija celtnes no akmens: klosteri, baznīcas, pilsētu nocietinājumi, oficiālās ēkas. Tikai 12.gs. tās biežāk sāka celt no akmens – parādījās jauns bruņinieku piļu tips, bagāto birģeru nami u.c.
Cilvēki vakaros, īpaši ziemā, ciešā saspiestībā sēdēja pie uguns- atklāta dūmojoša un kvēpoša pavarda. Ja arī bija logi, tad tie bija veidoti no koka rāmjiem, kurus aizklāja ar ieeļļotu pergamentu, dažkārt aizbāza ar salmiem (stikla logus 12.gs izmantoja tikai baznīcās). Salmus paklāja arī sev apakšā, guļot uz māla grīdas.…
