Budisms arhitektūrā un tēlotājmākslā

Budisms radās 6.gs.p.m.ē., vēlāk nekā hinduisms. Budisti gribēja attīrīt hinduismu no visa sliktā, kas viņuprāt, tam piemita. Radās tieksme vienkāršot dievu godināšanu, centieni atrast vieglāku veidu, kā pārvarēt zemes dzīves ciešanas. Budisms piesaistīja ar savu vienlīdzības ideju, demokrātismu, ar vēršanos pie katra cilvēka, neatkarīgi no viņa stāvokļa un piederības pie varnas ( noslēgta sabiedrības grupa, ko vieno noteikta nodarbošanās un priekšstats par kopīgu izcelšanos, kuras „tīrība” tika saglabāta, slēdzot laulības savas sociālās grupas ietvaros), tā uzsverot personības un tās gara brīvību. Katrs cilvēks ar savu dzīvesveidu var iegūt dvēseles atpestīšanu, katrs pats, nevis dievi, ir sava likteņa radītājs. Budisma mācība bija vienkārša, tautai saprotama, bez sarežģīta rituāla.1
Budisms ieņem unikālu vietu Āzijas vēsturē. Nav nevienas reliģijas vai vēsturiska notikuma, kas varētu līdzināties ar budismu, tā ietekmi uz notiekošo. Budisma 2500 gadu garajā pastāvēšanas vēsturē bijis daudz notikumu, ticība tika pakļauta izsekošanai, konkurēja ar spēcīgo Austrum Āzijas konfūcismu un tika izmainīta hinduisma ietekmē, kas bija ļoti spēcīgs Indijā. Budisma popularitātes virsotne bija pirmā tūkstošgade m.ē., kaut arī mūsdienās tas nav atdalāms no japāņu kultūras un ir galvenā reliģija Birmā, Šrilankā un Āzijas dienvidaustrumu daļā. Budismā bija notikusi reliģiozā sadale, kas atstāja ietekmi uz mākslu. Viens no budisma panākuma galvenajiem faktoriem ir tā spēja adoptēties un attīstīties dažādu kultūru un ticību iekšienē. Budisma ideju izplatīšanos veicināja arhitektūra, skulptūra, glezniecība. Bez tradicionālajiem materiāliem – bronzas, akmens, koka, māla, krāsas, mākslinieki dažādos reģionos izmantoja arī unikālus materiālus – dažādas lakas, palmu lapas, tāsi, zīdu, ziloņkaulu un zeltu. …