Izrādes centrā ir abu varoņu attiecības, tas kā tās attīstās un mainās. Manuprāt, kolekcionārs meiteni uztver kā daļu no savas kolekcijas – kā taureni, ko var noķert un uzspraust uz adatas. Tikai atšķirība ir tajā, ka meitene ir dzīva, tai ir arī savas domas, viņa spēj pretoties, vai otrādi – pakļauties. Savu lomu spēlē arī viņu uzskatu sadursme – Miranda ir sabiedrības dvēsele, bez kompleksiem, māk izklaidēties, veido savus priekšstatus par dzīvi. Turpretī Frederiks ir dzīvojis noslēgtībā, viņam nav draugu, viņš nav izglītots mākslas jomā, Mirandas priekšā viņš jūtas nožēlojams, nevērtīgs, arī seksuālā ziņā. Viņš mulst, kad meitene cenšas to pavedināt, tomēr (īsti gan to nevēloties) ļaujas viņai. Bet vēlāk viņš to nožēlo, viņam rodas riebums pret meiteni, viņš jūtas apkaunots. Viņi nav viens otram piemēroti, tomēr Frederiks nespēj/nevēlas saprast, tādējādi galu galā novedot meiteni līdz nāvei.
