Karš un miers – tas nav tikai slavenās Tolstoja grāmatas nosaukums, bet vēstures pamats. Viktors Igo pasvītro miera pozitīvo pusi, un kara negatīvo pusi. Taču Hardijs (Thomas Hardy) nepiekristu franču rakstniekam, jo, Hardija prāt, kari veido “labu” vēsturi, bet miers ir garlaicīga lasīšana. Arī Aristotelis uzskata, ka drīzāk “kari tiek uzsākti, lai mēs varētu dzīvot mierā”. Šajā esejā es piedāvāju trīs argumentus, kāpēc kari ir neizbēgami un kāpēc pamieri ir nepieciešami.
Pirmkārt, vēl Romas impērijas laikā Tacits pasvītroja, ka pamiers, kas nav balstīts uz kompromisu, ir sliktāks par karu. Te man nāk prātā Pirmā pasaules kara iznākums, kad zaudētājos bija Vācija, kurai vajadzēja izmaksāt diezgan lielas reparācijas, arī inflācija noveda pie augsta bezdarba līmeņa. Tas sekmēja negācijas Vācijas iekšienē un ļoti pieaugošo antisemītismu, kas noveda gan pie Otrā pasaules kara, gan pie masveida ebreju iznīcināšanas. Savukārt, Benjamins Franklins nonāca pie secinājuma, ka nav laba kara vai slikta miera. Šeit es drīzāk piekristu pirmajai izteiciena daļai, jo tik tiešām karš ir traģēdija, kurā cieš cilvēki, kas ir marionetes politiķu un valdnieku rokās.…
