Secinājumi.
Kopumā renesanses perioda humānisti akcentēja cieņu pret cilvēku, ticību viņa spēkiem un iespējām, pievērsās antīkās pasaules kultūras vērtībām, asi kritizēja viduslaiku izglītības sholastisko raksturu, iedzīvināja reālo izglītību. Interesanta bija humānistu pieeja metodikas jautājumiem.
Mācību procesā skolēniem vajadzēja attīstīt savas domāšanas spējas, iepazīt reālo pasauli. Vispirms jāmāca lietas, tad to nosaukumi. Valodu apguve jāsāk ar dzimto valodu. Estētiskajā audzināšanā jāizmanto zīmēšana, mūzika, veidošana. Galvenā vērtība – tikums, bez tā, viņaprāt, bezvērtīgas ir jebkuras zināšanas. Mācībās jāievēro skolēnu vecuma īpatnības, jārealizē individuāla pieeja.
Mūsdienu skolu pamatā ir tādi paši principi. Skolās skolotāji katram bērnam piemeklē vislabāko pieeju, lai bērns spētu izprast kursu. Tiek sniegta plaša pamatkursa programma. Atšķiras tas, ka mūsdienās skola ir obligātais nosacījums, bērnam veidojot savu dzīvi, tāpēc bieži tā viņam kļūst nepatīkama un nepieņemama. Bet sasniedzot zināmu vecumu, kad bērns saprot, cik tas viņam ir svarīgi, un cik mācības var būt interesantas, tad tajā brīdī jēdziens „skola” nemanāmi pāriet uz tādu pašu izpratnes pakāpi kā renesanses periodā.
…
