Cik var noprast, 500 skolu Latvijā visnotaļ reāli briest izglītības satura reformai. Tas ir pavērsiens uz dzīvei noderīgu mācīšanos. “Iekalšanas vietā - prasme analizēt.” Šodien acīmredzama ir zināšanas “iekaltā” cilvēka mazspēja attiecību jomā. Totāls infantilisms cilvēkproblēmās, konfliktsituācijās, izvēlēs, dzīvesprasmēs. (1; 12)
Tajā pašā laikā tika daudz diskutēts par kristīgās ticības mācības ieviešanu skolās 1.- 3.klasēs. Kāpēc Latvijas izglītībā tieši kristīgā mācība? Un kāpēc ne dievturība, islams, budisms kā alternatīva sekulāram audzināšanas un izglītošanas modelim?
Šadurska iniciatīva un nostāja nav populistiska. Tā nav un nedrīkst būt arī kampaņveidīga. Viens no asākajiem un pareizākajiem iebildumiem pret kristīgo mācību skolās ir: “Kas mācīs? Nav, kas māca!” Ja uzreiz tagad kristīgo mācību ieviestu jaunākajās klasēs, cik daudz mums atrastos tādu kvalificētu skolotāju, kas prastu mācīt bērniem tā, ka bērni netiktu salauzti vai nu šaurā konfesionālajā, vai primitīvā moralizēšanā, vai salkanā reliģiozā idillismā? Vai prastu mācīt tā, lai kristietība nepaliktu izolēta no bērna dzīves jautājumiem?…
