Lasot šīs dzejas rindas prāts kļūst nemierīgs. Paiet viena sekunde un galvā šaudās simtiem domu un jūtu. Vai tā var būt? Un vēlreiz atskan šī doma manā galvā. Laikam jau jāpiekrīt autoram, ka sirds ir kā maija pļava. Kas gan cits tā varētu būt? Tajā ir rīta siltums un nakts saltums. Tā spēj smieties un raudāt. Tā spēj ziedēt un vīst. Tā spēj mīlēt un ciest. Tā spēj sapņot un ilgoties. Tā spēj domāt un nicināt. Tikai tu neesi vienīgais savas sirds pavēlnieks. Tev pieder tikai puse no sirds, otra – kādam citam.…
