Lasot Vedenbauma dzeju, varēja nojaust viņa rakstības veida īpatnības kā gramatikā, tā stilistikā. Protams, tas nav rakstīts vakar. Dažviet var nojaust tā laika cilvēku rakstura īpašību atspoguļojumu - vai nu spēcīgi negatīvu, vai glaimojoši pozitīvu, aprakstītu nestandarta veidā.
Pārsvarā visi viņa dzejoļi ir nosodījums tā laika varai un buržuāzijas birokrātiskajiem principiem valsts sistēmā un dzīvē. Daudz tiek runāts par cilvēku egoismu un aktuālo visu laiku lietu - korupciju. Piemērs: "Ja gribi tikt pie labas vietas,/ tad klanies, lokies, rokas laizi,/ gan citi sauc: tās kauna lietas,/ par to nekas, kad nāk tik maize...." Vai arī: "Ej un dzinies tik pēc naudas,/ krāp un blēdī tik, cik jaudas,/ rauj no citiem , rauj, kur dabū,/ skaties tik uz savu labu...." Vai arī skatījums uz mietpilsoņu dzīvi: "Nu tu vari palīksmoties,/ labi vari pamieloties,/ paņemt sievu padevīgu,/ tuklu, dumju, paklausīgu,/ priecāties likumīgi,/ radīt bērnus tikumīgi..."…
