Šajā darbā Alberts Bels seko pasaulē slavenāko vēsturisko romānu (H. Manns, S. Cveigs, L. Feihtvangers, A. Moruā) tradīcijai - vēsturi skatīt ar konkrēta cilvēka acīm vai konkrēta likteņa drāmā. [1]
1905. gads ir skatīts ar reālas personas, revolucionāra Jāņa Lutera-Bobja acīm, tā atklājot lielo tēmu - cilvēka un ne-cilvēka būtību politisku kataklizmu virpulī. Lielāka uzmanība vērsta uz iekšējās pasaules atklāsmi. [1]
Notikumu sižets paskops. Romāna darbība notiek 1906. gada janvāra dienās. 13. janvārī profesionāls revolucionārs un LSDSP biedrs Jānis Luters-Bobis, paveicis kārtējo uzdevumu, nolicis masku - veca stiklinieka bārdu un ūsas, uzcirties kā liels kungs un ar tirgotāja Ādolfa Karlsona pasi kabatā dodas pusdienot uz restorānu, kur strādā viņa iemīlotā Austra, arī profesionāla revolucionāre. Pēkšņi restorāna ēku aplenc žandarmi, notiek kratīšana. Ādolfa Karlsona pasi uzrādot, tiek atbrīvots Jānis Luters-Bobis, taču pēdējā brīdī viņu ierauga žandarmērijas ziņotājs nodevējs Ziediņš, un Luteru-Bobi aizved uz cietumu. Lai izturētu spīdzināšanu, Luters-Bobis mēģina koncentrēties un nododas pašapcerei. Karlsona apcerīgajiem monologiem ir simboliska jēga: «Karlsona apcere par nelietību», «Karlsona apcere par namīpašniekiem, vannām, laimi un nākotni», «Karlsona apcere par vārdiem», «Karlsona apcere par kapsētām». [1]…
