-
Feminisms 50-tajos gados
Piemēram, ja sieviete ir neatkarīga no vīrieša, tad viņa nav sievišķīga. Tas, ka sievietes uztver visu savādāk, jo mātītes hormoni iespaido to smadzeņu darbību.
Lai arī ir jau 2015. gads, pagājušā gadsimta 50. gadu aktuālās feministiskās kustības problēmas paliek tikpat aktuālas. Vide ir mainījusies, sabiedrība pamazām līdz ar to, tomēr tas nemaina faktu, ka vecie uzskati velkās līdzi, un bieži vien tie iespaido arī pašas sievietes, kas nesaprot, ko pagātnē daiļais dzimums ir izcietis klusējot. Sievietes var tiešām ļoti pielīdzināt, kā arī skaidri attainoja Simona de Bovuāra, Amerikas tumšādainajiem un viņu diskriminācijai, gan 20. gadsimtā, gan mūsdienās. Vesela cilvēku grupa ir padarīta par zemākiem radījumiem nekā bāltādainie, vai šijā gadījumā, vīrieši. Vesels dzimums tiek uzskatīts līmeni zemāk cilvēka stāvokļu hierarhijā. Kādēļ tas tā ir – ārējā izskata vai iekšējās uzbūves, vai galu galā inteliģences vai kādas kompetences atšķirību dēļ? Varbūt visa dēļ, viens ir skaidrs – lai arī sabiedrība ir pietuvojusies vienlīdzības sasniegšanai, tā vēl nav pie sava galamērķa.
…
Frāze ‘‘sievietes noslēpumainais smaids’’, pēc manām domām, lieliski apraksta sieviešu dzīvi 50. gados Rietumu pasaulē, vismaz no mākslinieciskā viedokļa tas skan tīri skaisti. Filma ‘‘Monas Lizas smaids’’, tāpat kā teksts no Betijas Frīdenas grāmatas, kas aizsāka otro feminisma vilni, ‘‘The Feminine Mystique’’ parāda, ka nemaz viss, tā sauktais, noslēpumainais un skaistais, tāds vienmēr arī ir. Savukārt, Simonas de Bovuāras pētījums ‘‘Otrais dzimums’’, kas lika sabiedrībai pievērsties pārdomām par feminismu jau 1949. gadā, dziļāk pievēršas dzimumu nevienlīdzības problēmai kopumā.
