Tad es iztēlojos mūs visus kopā, smejoties par Izijas pirmajiem soļiem vai Mates jokainiem smiekliem. Diez vai ābolā jau var iekosties mūsu Mate. Atceros mūsu puikas, palaidņus, ar visdziļāko mīlestību. Diez, cik ļoti paaugušies viņi ir? Vai jau spēj aizsniegt pieliekamā griestus? Dievs dod man nepalaist garām. Drīz jau būs izauguši līdz Univeritātei. Domas par jums neliek mieru ne dienas. Jūs esat pamats šajos nestabilajos viļņos.
Kad tu lasīsi šo vēstuli, mēs jau būsim pārvrējuši gaidāmo kauju un vari būt droša, ka man viss būs labi. Tavs talismans mani sargā. Es to nēsāju sev pie sirds un jūtu tavu siltumu. Uz klāja nav visai patīkami. Pēc vairākiem mēnešiem viss šķiet tik mūžīgs. Laiks, liekas stāvam uz vietas. Mani aizkavē šaha spēles un pierakstu veidošana. Vīri, katrs savās domās iegrimuši. Pienākums ir pienākums. Vakarnakt nācās mierināt Johanesu. Nabags nesagaidīja vēstuli no mīļotās, nokrita bezspēkā un nespēja ne dzert, ne ēst vairs. …
