1938. gadā vairākās Eiropas laboratorijās gandrīz vienlaikus ievēroja, ka dabiskā urāna paraugā ir parādījušies citu ķīmisko elementu izotopi, kuru atomnumurs ievērojami atšķīrās no urāna atomnumura.
Šo dīvainību izskaidroja vācu fiziķi
Oto Hāns un Fricis Štrāsmanis.
Nozīmīgākais, kas raksturo šo kodolreakciju, ir ta, ka tajā rodas 2 līdz 3 jauni brīvi neitroni, kas izraisa nākošo kodolu dalīšanos. Līdz ar to process iegūst lavīnveida raksturu un to pavada nepārtraukta enerģijas izdalīšanās.
1942. gada decembrī ASV pilsētā Čikāgā itāļu fiziķis Enriko Fermi iedarbināja pirmo kodolreaktoru, aizsākot kodolenerģētikas ēru.
Kodolreaktoros notiek vadāma ķēdes kodolreakcija. Tajā izmanto urāna Izotopu
vai arī no urāna izotopa iegūto plutonija izotopu. Reakcijai nepieciešami lēni, tā sauktie siltuma
neitroni, kuru enerģija ir tikai dažas simtdaļas elektronvoltu. …
