Krusta kari Latvijā

Latvijas teritorijā pirms krustnešu iebrukuma bija ikdienišķie kari, bez kuriem tajos laikos vienkārši nebija iespējams iztikt. Senie latvieši karoja ar saviem kaimiņiem – igauņiem, leišiem un krieviem, kā arī bija savstarpēji cilšu naidi starp senajām novadu valstīm. Latvijas teritorijā valdīja latvieši un katram novadam bija sava raksturīga iezīme, ar ko tas izcēlās uz pārējo novadu vidus. Piemēram, kurši bija ļoti labi jūras braucēji un spēja turēties prasmē līdzi pat tādiem jūras vilkiem kā vikingi. Zemgaļi bija ļoti bagāti, jo spēja prasmīgi izmantot ērto ģeogrāfisko stāvokli un auglīgās augsnes. Savukārt latgaļi un līvi bija kareivīgi un „aizstāvēja Latvijas austrumu robežas no Krievijas iebrukuma”.
Tajā laikā latviešiem nebija nekāda kontakta ar vācu tirgotājiem, jo nebija vēl atklāti zemes ceļi, pa kuriem varētu vācieši droši pārvadāt savas preces – ceļā gadījās naidīgās seno slāvu ciltis. Lielo interesi par sevi Baltija radīja sakarā ar savu pārticību un labajiem ģeogrāfiskajiem apstākļiem, kas vāciešiem šķita ļoti pievilcīgi, jo pašiem savā, mums tālajā, rietumu zemē bija aptrūcies vietas gan veiksmīgai lauksaimniecībai, gan arī vairs nebija tīri fiziski vietas, kur izvietoties jaunajiem iedzīvotājiem. Notika ekspansija uz austrumiem, kurus, lai attaisnotu šos uzbrukumus, nodēvēja par Krusta kariem, kuriem it kā bija jāslavina kristietība un jāienes pagānu dzīvē rietumu ticība. Pirmie uzbrukumi sākās tieši uz Tuvajiem austrumiem, kur mitinājās ebreji. Pret viņiem eiropiešiem jau bija sens naids, jo šī tauta prata ļoti labi nopelnīt un mācēja iefiltrēties visās sabiedrībās, paturot savu kultūru. Tas loģiski nepatika senajiem ģermāņiem. Notika izrēķināšanās, maskējot to par Krusta gājienu pret neticīgajiem.
Jāpiemin, ka Latvijas tagadējajā teritorijā dzīvojošos iedzīvotājus centās pievērst kristīgajai ticībai ar labu, ko centās izdarīt bīskaps Meinhards. Tas neizdevās, kaut gan bīskaps centās no visas sirds ar labu pievērst ticībai. Bīskaps uzbūvēja vairākas mūra pilis, pirmo baznīcu Ikšķilē, piedāvāja daudz dažādas Vāczemes preces un visādus citādus labumus, lai tikai senie latvieši pieņemtu kristīgo ticību. Protams, nebija jau tā, ka ticību neviens nepieņēma, jo to izdarīja aptuveni puse līvu, kas pēc tam šo ticību centās nomazgāt Daugavā.…