Lai runātu par identitāti, jānoskaidro šī jēdziena saturs. Pirmais secinājums katram, kas kaut mazliet interesējies par cilvēka psiholoģiju, ir - jā, es zinu, kas ir identitāte. Taču, iedziļinoties jautājuma būtībā, viss izrādās daudz sarežģītāk. Pārdomas ierosināja dažas frāzes, kuras pavisam nejauši tika atrastas kādā daiļliteratūras darbā - V. Peļevina romānā "Generation - P'':
""Identity" ir viltus "ego".." [6; 111]
"Izrāviens cauri identity atpakaļ pie sava ego ir milzīgs garīgs varoņdarbs.." [6;111]. Turpat tika arī apgalvots, ka identitāte ir tikai iluzora struktūra, kam nav centra. Protams, daiļliteratūra nevar pretendēt (un nemaz nepretendē) uz zinātnisku pieeju lietām, taču bieži vien uzvedina uz pārdomām.
Šajā gadījumā likās dīvaini, ka autors krievu valodā rakstītā darbā lietojis angļu terminus, un tos saglabājis arī tulkotājs, kas tulkojis šo darbu latviešu valodā. Tas radīja vēlēšanos pārlūkot vārdnīcas. Tur redzētais liek domāt, ka jēdziens "identitāte" nemaz tik skaidrs un viennozīmīgs nav:
"Identity -1) identitāte; 2) personība" [1; 319], tāda pati šo jēdzienu interpretācija atrodama arī 2002.gada apgāda "Avots" izdotajā angļu- latviešu vārdnīcā. …
