Antiglobālisms

Dabas resursu, vides un ekoloģijas problēma mūsu dienās Pastāv dažādas vides politikas jomas, tajā pašā laikā vides problē¬mas iedalāmas divās pamata grupās - universālajās un globālajās. Universālas vides problē¬mas var būt lokāli vai reģionāli ierobežotas un ne vienmēr pieprasa tik tālejošu, savstarpēji koordinētu un izvērstu rīcību. Globālu vides problēmu gadījumā adekvāta un iedarbīga var būt tikai globāla politika. Vides problēmas pasaulē attīstās dažādi ātri, sabiedrība tās ņem vērā, zinātne tās pēta un politikā ar tām nodarbojas dažādās intensitātes pakāpēs. Nacionālajā vides politikā- attīstās gaisa piesārņojuma un atkritumu politika . Bet starptautiskajā vides politikā spēcīgāk formulēta ozona un klimata politika. Ozona politika Vides problēma, ar kuru nodarbojas visintensīvāk un kura ir glo¬bāli politiski vislabāk noformulēta, ir kaitējums stratosfēriskajam ozona slānim (tā dēvētais ozona caurums). Pagājušā gadsimta beigās desmit gadus ilgušu sarunu rezultātā tika radīts šīs problēmas risi¬nājuma modelis. Ozona slāņa no¬ārdīšanās sekas ir jūtamas - pieaug cilvēku saslimšana ar melanomu un ādas vēzi, ozona koncentrācijas samazināšanās ietekmē cilvēka imūnsistēmu. Virs Zemes dilstošais ozona slānis ietekmē arī klimata globālo sasilšanu. Londonas konferencē 1990. gadā tika izveidots īpašs Multilaterālais ozona fonds. Ar ozona slānim nedrau¬dzīgas produkcijas ražošanas pārtraukšanu industriālajās valstīs un starptautisku finanšu un tehnoloģiju pārnešanu uz attīstības valstīm relatīvi īsā laikā izdevās panākt lūzumu, kas ozona problē¬mas risināšanu ļauj uzskatīt par veiksmīgas starptautiskās sadar¬bības piemēru pasaules vides politikas jomā. Klimata politika Otra mūsdienās vissvarīgāka vides problēma ir globālās klimata izmaiņas. Klimata izmaiņas būtiski saasinātu pastāvošās reģionālās vides problēmas - ekstre¬mālus laika apstākļus, sausumu, zemes eroziju, kā arī apdraudētu ilgspejīgu vides attīstību daudzos pasaules reģionos. Konvencija "Par klimata pārmaiņām", kas tika pieņemta 1992. gadā Riodežaneiro un stājās spēkā 1994. gada martā, paredz ikgadējas līgumslēdzēju valstu konferences un ietver potenciāli iedarbīgu stabilizāci¬jas nosacījumu definīciju. 1997. gadā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmai¬ņām līgumslēdzēju pušu trešajā konferencē Kioto (Japānā) kon¬vencija tika papildināta ar protokolu, kas publiski pazīstams kā Kioto protokols. Protokola mērķis ir veicināt siltumnīcas efekta gāzu emisiju samazi¬nošu pasākumu ieviešanu nacionālā un starptautiskā līmenī. Latvijas Republikas Saeima Kioto protokolu ratificēja 2002. gada maijā. Atbilstoši tā nosacījumiem Lat¬vijai laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam jāsamazina antropogēnās siltumnīcas efekta gāzu emisijas par 8%.