-
Pasaules ekonomikas attīstība viduslaikos un Lielie ģeogrāfiskie atklājumi
Kad ražotājspēku attīstība noveda pie preču – naudas attiecību paplašināšanos, tirgotāji palielināja darījumu apjomu un paplašināja darījumus ar citām zemēm. Tā rezultātā notika Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, jo bija nepieciešams arī papildināt dārgmetālu krājumus un nodibināt ciešākus ekonomiskos sakarus ar Austrumu zemēm, kuras bija bagātas. Lai to realizētu, baznīca un feodāļi ar ieganstu, kas paredzētu kristietības izplatīšanu, organizēja krusta karus, kuri notika no 11. – 13. gs. Baznīca cerēja paplašināt savus īpašumus un uzlikt papildus nodevas ticīgajiem. Pirmais krusta karu virziens bija vērsts uz Austrumu zemēm, taču tie nedeva ilglaicīgus teritoriālos ieguvumus. …
10. – 15. gs sākās feodālisma uzplaukums, kura cēlonis bija ražošanas spēku attīstība. Attīstījās lauksaimniecība, līdz ar to, pieauga darba ražīgums un notika jaunu teritoriju apgūšana. Blakus lauksaimniecībai attīstījās arī amatniecība. Pieauga produkcijas apjoms, sākās darba dalīšana un maiņa. 12. gs. produktu renti sāka aizstāt naudas rente, tāpēc lauksaimnieki savu produkciju sāka realizēt tirgū, lai iegūtu naudu. Sabrūkot Romas impērijai, sāka attīstīties palikušās un jaunas pilsētas. Tirgotāji un amatnieki apmetās tajās pilsētās, kuras atradās ekonomiski izdevīgā vietā un kurā bija lielāka politiskā drošība. Tā veidojās feodālās pilsētas. Amatniecības attīstība bija svarīgākais pilsētu attīstības veicinātājs, tāpēc tas sekmēja cunftu izveidošanos. Cunftēs izveidojās ļoti stingri iekšējie noteikumi, kuri norādīja ar ko, kā un cik jāražo, gluži kā savā mini ekonomiskajā sistēmā. Tajās bija arī dažādi aizliegumi un sadzīves noteikumi. Otrs svarīgs pilsētu attīstības veicinātājs bija tirdzniecības attīstība. 11. – 12. gs tirgotājs sāk kļūt par profesiju. Ziemeļrietumu Eiropas un Ziemeļitālijas pilsētas bija nozīmīgākās tirdzniecības pilsētas, starp kurām pastāvēja tirdzniecības ceļš gan pa sauszemi, gan pa jūru. Tirdzniecības attīstību kavēja dažādi šķēršļi, tāpēc tirgotāji apvienojās ģildēs, bet pilsētas hanzās. Pilsētās sāka attīstīties augļošana, kurā liela nozīme bija baznīcai. Augļošana veicināja kapitāla uzkrāšanos, taču paātrināja sīko ražotāju izputēšanu. Pamazām veidojās kapitālistiskās ražošanas iedīgļi. Pilsētās saasinājās šķiru cīņa, kurai bija vairākas izpausmes formas: pilsētu cīņa starp feodāļiem; amatnieku cīņa pret tirgotājiem, kur izpaudās kā cunftu cīņa pret patricinātu; pēdējā cīņa norisinājās cunftu iekšienē - mācekļi un zeļļi nostājās pret meistariem. Šķiru cīņu rezultātā notika zemnieku sacelšanās, un notika zemnieku kari. Rietumeiropas pilsētu tālāku attīstību veicināja Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kuru rezultātā radās jauna tirdzniecības forma – birža, kā arī finansiālās darbības centrs – banka. Sākotnēji pirmās biržas bija tikai preču biržas, kurās apgrozīja tirgotāju izdotos vekseļus, taču ap 16. gs. Antverpenes biržas sāka tirdzniecību ar valdības vērtspapīriem obligācijām. Biržas un bankas veicināja preču un vērtspapīru apgrozību, tādējādi sekmējot kapitālisma attīstību.
