„Gaidot Godo”, manuprāt, ir viena no tām lugām, attiecībā pret kuru nav iespējams palikt vienaldzīgam. Manā gadījumā, šī ne-vienaldzība noteikti ir ar mīnuss zīmi, tas attiecas arī uz pārējo absurda dramaturģiju.
Abi lugas galvenie varoņi atrodas pat ļoti neapskaužamā situācijā – tā ir nemitīga gaidīšana, kas ir mokoša un kaitinoša. Lugas darbība virzās (ja šajā gadījumā tā vispār iespējams teikt) pa apli, tā ir nemitīgs cikliskums. Ne velti, Estragons šaubās par to, kas ir bijis vakardien. Viss notiek atkal un atkal – Poco un Lakī ierašanās, zēns, kurš paziņo, ka Godo šodien nenāks, bet pāri tam visam nebeidzamā gaidīšanas sajūta. Vienīgā izeja tik tiešām būtu striķis, tomēr nevienam no viņiem tā nav, līdz ar to arī nav izejas. Un tāpēc abi lugas galvenie varoņi (un droši vien arī visi pārējie) drūmā nolemtībā iziet atkal un atkal tās pašas situācijas, gaidot pestīšanu, ko varētu dāvāt Godo ierašanās. …
