Mūsdienu filozofisko un zinātnisko pētījumu centrā ir izvirzīts reālais, ķermeniskais cilvēks, kurš ietver sevī un izstaro no sevis visus dabas spēkus. Padziļināt un konkretizēt cilvēka un viņa ķermeņa izpratni var, pirmkārt, balstoties uz atziņām, kuras sniedz mūsdienu dabaszinātnes ( antropoloģija, fizioloģija u.c. ), psiholoģija, socioloģija, un citas zinātnes, un, otrkārt, apgūstot to bagātīgo materiālu, kuru uzkrājusi kultūras vēsture.
Jo universālāks kļūst cilvēks, jo dziļāk viņš cenšas izprast sevi un jo daudzveidīgāk, daudzpusīgāk viņš izpauž un apgūst arī savu ķermeni. Jebkurš nopietns, radikāls solis uz priekšu cilvēkam saistīts ar nepieciešamību atgriezties pie saviem pirmsākumiem.
Lai cik dažādi mēs skaidrotu cilvēka un pasaules attiecības, ir jānorāda, ka indivīds un daba ir savstarpēji līdzīgi un iekšēji vienoti, ko nodrošina ne tikai objektīvais izziņas raksturs, bet arī cilvēka ķermenis. Cilvēks, kā uzskatīja jau senatnē, ir mikrokosms ( mazā pasaule ) un vide – makrokosms ( lielā pasaule ). Cilvēks atrodas pasaulē, un viņš ir tikpat sarežģīts kā pasaule.
Cilvēks ar savu ķermeni ir norobežots no pasaules un iekļauts tajā. Tieši ar ķermeni viņš izjūt un pārvar pasaules pretošanos. Taču cilvēks, ja mēs viņu gribam izprast adekvāti, ir jāaplūko veselumā.
…
