Rīts iesākās kā parasti. Savā mīļākajā krūzē sagatavoju zaļo tēju, pa virsu uzmezdams dažas piparmētru lapas - sāku tos peldināt verdošā ūdenī. No krūzes pacēlās tvaika mākonis un lidoja uz loga pusi. Laipns būdams, palaidu viņu brīvībā. Diena bija skaista - vēl skaistāka nekā iepriekš. No debess zilgmes manī blenza saule... ar to pašu, ikdienišķo smaidu. Es nekad agrāk vēl to nebiju ievērojis, bet šis smaids nekad nemainījās - tas palika konstants no dienas dienā, it kā Viņa nebūtu dzīva - it kā šis smaids būtu radīts mākslīgi.…
