Bībele ir grāmatu Grāmata, rakstu stūrakmens, Bībeles saturs tiek pārrakstīts, radot citus tekstus, ar Bībeles pārtulkošanu radušies arī laicīgie darbi. Elīna Vasiļjeva atzīst, ka „Mērnieku laiku” personāži sākumā reti ņem Bībeli rokā, bet gan Vecās, gan Jaunās Derības citāti kļūst biežāki, sižetam attīstoties, kaut arī bieži vien tie nav pareizi, jo tiek jaukti Vecās un Jaunās Derības teksti, priekšstati par tiem ir primitīvi, bet atpazīstami. Bībeles citāti parādās dažādos kontekstos, piemēram, satīrisko kontekstu lieto t.s. „negatīvie tēli”. Ilona Miezīte šai sakarā runā par Oļinietes ticības izpratni, kas vīlusies Dievā pēc bērna bojāejas, tad viņai zūd garīgais pamats. Viņai rodas t.s. „dēmoniskā spītība”. Lai arī kā Oļiņš necenstos, pie ticības Dievam Oļiniete tā arī neatgriežas, bet neatzīstas tajā ne sev, ne citiem, izdomā savu dieviņu, kurš viņai paklausa, līdz ar to sāk piekopt zināmu elkdievību. Pārbaudījumi kā zibens izraisīts ugunsgrēks un ciešanas jāpieņem, kā Jēzus ir pieņēmis savas sāpes, lūdzoties Olīvdārzā un sakot: „Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lk 22, 42) Oļiņš sākumā pārmet Dievam, jo neapzinās savus grēkus, bet pēc tam pateicas ar Ījaba vārdiem: „Tas Kungs ir devis, tas Kungs ir ņēmis,” jo baidās būt nepareizs Dieva priekšā. Vai ugunsgrēks ir sods? Vai bērnam jācieš par visas pasaules grēkiem? Annuža grēksūdzes laikā romāna nobeigumā atzīst: „Es biju devusi iemeslus Oļiņiem kurnēt uz Dievu”. …
