H. Heses romāns „Stepes vilks” ir vērā ņemams, pat izcils, 20. gs. sākuma modernās literatūras paraugs, kurā tēlots krīzes situācijā sevi ieslodzījis indivīds, kas tādējādi uzlūkojams par nosacītu „autsaideru”. Tai pat laikā autors precīzi pierāda savu izvirzīto teoriju, ka cilvēks spēj tomēr izrauties no visdziļākā bezdibeņa, „pieņemt un iemīlēt pasaules absurdu un iepretim tam atklāt sava apgaismotā prāta un skaidrās sirds varenību” (Gūtmane, 204. lpp.).
Romāna ietvaros autors tēlo, analizē un skaidro indivīda garīgās attīstības ceļu, kas virzīts no „out” uz „in”. Asi un skaidri tiek iezīmēta nepieciešamība pēc harmonijas ar iekš- un ar ār- pasauli, pēc iniciācijas. Resp., tēlots varoņa attīstības ceļš, kas aizsākas no visdziļākā depresīvisktiski pašnāvnieciskā bezdibeņa un noslēdzas ar dzīvesprieka un baudīšanas kursa eksāmenu un mēģinājumu harmonizēt duālās pasaules.
Varoņa eksistences pamatproblēmu veido vēlme ārējo pasauli pielīdzināt un redzēt līdzīgu savai iekšējai pasaulei.
Interesants šķiet autora izvēlētais, pat akcentētais indivīda vecums, kurā iespējama šī pārveidošanās ─ cilvēka mūža vidus ─ 50 gadi, un tieši tik vecs ir romānā „Stepes vilks” centrālais tēls Harijs Hallers jeb Stepes vilks. Iespējams šis pusmūža jautājums aktualizēts saistībā ar mums zināmo „pusmūža krīzi”, kuras laikā cilvēks piedzīvo t.s. depresīvo diskomfortu, kad viss sasniegtais šķiet mazvērtīgs; sāpīgāk tiek uztverti visi zaudējumi, kas varbūt agrāk šķituši maznozīmīgi; neapzināti un tai pat laikā apzināti iezīmējas vēlme atdalīties, noslēpties no visa un visiem.
Domāju ar to saistāma arī romāna un arī centrālā tēla apzīmējums ─ Stepes vilks stepē viens un tai pat laikā starp citiem ─ atklāta varoņa diskomfortablā, varbūtēji arī perifērā pozīcija.…
