-
Dievs Kungs latviešu sirdīs
Latviešu dainas sevī nes mūsu tautas vēsturi un vērtības, kuras joprojām ir tikpat svarīgas kā agrāk. Arī Bībele nāk pie lasītāja ar Dieva iedibinātajiem likumiem un vērtībām. Laiks rit uz priekšu, cilvēku paaudzes mainās, taču pamatvērtības nemainās. Tās dod dvēseles mieru, veido cilvēka raksturu, attiecības ar apkārtējiem un rada mums visapkārt mīlestības pilnu dzīves telpu . Ja mēs tās atzīstam un ievērojam, mēs vairojam ar to Labo, Gaišo šai pasaulē, tātad paplašinām Dieva pasaules robežas. Tikai cilvēks pats var radīt uz zemes vai nu paradīzi, vai elli. Svarīga ir mūsu pašu izvēle un vērtības, pēc kurām dzīvojam.
Reinhards Kērners ir teicis: „Pārdomājiet to, ko jūs līdz šim domājāt par Dievu, un, kā pašu pirmo, izmainiet savu priekšstatu par Dievu. Tad izmainīsies jūsu uzskati par dzīvi, par reliģiju, par jums pašiem un jūsu līdzcilvēkiem, un līdz ar to mainīsies jūsu morāle, jūsu attiecības ar citiem, jūsu darbība un jūsu rīcība. Domājiet plašāk par Dievu, un jūs apgūsiet citu, pavisam jaunu veidu BŪT CILVĒKAM."
…
Dainas, pasakas, mīklas, svētku un godu tradīcijas un paražas ir mūsu tautas vērtības, kuras ir jāglabā un jālolo, jo tās raksturo mūsu tautu gan mūsdienās, gan senatnē. Tās izceļ mūsu vienotību un spēku. Taču tikpat svarīgas ir arī caur Bībeli sniegtās vērtības, kuras vieno cilvēkus visā pasaulē: cieņa pret cilvēku, vecāku godāšana, žēlsirdība un izpalīdzība, čaklums un tikums. Un, brīnums, tieši šīs lietas kā vienas no svarīgākajām tiek daudzinātas arī mūsu tautasdziesmās. Manuprāt, viena no svarīgākajām kristīgajām vērtībām ir paklausība, cieņa un vecāku godāšana. To mums arī vēstī 4. Dieva bauslis: " Tev būs godāt savu tēvu un māti." Bet es, jau maza būdama, svētkos skaitīju šādas dainu rindas: „Laba mana māmuliņa „Ai, bērniņi, ai, bērniņi, Labi mani mācījusi: Klausat tēvu, māmuliņu! Ne sunīša kājām spert, Mūžam saule debesīs, Ne guntiņas pagalītes.” Ne mūžam tēvs māmiņa.” Te skan cieņa pret tuvāko, vecākiem un pret jebkuru citu cilvēku, jo visi esam Dieva bērni. Jo īpaši ir jāciena tēvs ar māti, kuri deva mums dzīvību, audzināja, ģērba un baroja mūs. Viņi palīdzēja rast ceļu pie Dieva. Mūsdienās jaunieši nenovērtē savu vecāku pašatdevi un ziedošanos, uztver to kā pašsaprotamu lietu, neieklausās viņu teiktajā, jo šobrīd ir vaļā visa pasaule, šobrīd svarīgi ir tikt no tēva un mātes pēc iespējas tālāk, tikai kabatas naudu gan ir svarīgi saņemt. Pārējais, kas attiecas uz vecākiem, šķiet nesvarīgs. Atjēgšanās notiek tikai tad, kad kādu no viņiem zaudē. Tāpēc, manuprāt, šai vērtībai būtu jābūt aktuālai mūsu, jauniešu, ikdienā. Jautājums tikai- cik vecāki to ir mācījuši saviem pēcnācējiem.
