Dažādu tautu bēru ieražas liecina, ka atšķirības mirušo apglabāšanā sakņojas katras tautas reliģijā un uzskatos par dzīvību un nāvi. Vienmēr uz bērēm vāra zirņus vai pupas, kā arī biezu putru.
Dainās uzsvērta baltā krāsa mirušā apģērbā: balti palagi, balti krekli, baltas autas kājas, baltas villaines. Melna krāsa sēru apzīmēšanai nebija latviešu paraža. Neprecētiem pēc pusnakts sākusies kāzu dzeršana un dejošana.
Visi uz kapiem nebrauc. Mājās palicēji visviežāk ir māte, tēvs ar māti, līgava, māsa bērni. Mirušo piemin ar ēšanu, dzeršanu, dziedāšanu, pat dejošanu, ja mirušais bijis neprecējies.
No Miķēļa dienas, 29. septembra, līdz Sīmaņa un Jūdasa dienai, 28. oktobrim notiek mirušo dvēseļu mielošana. Oktobrī, kad sataisījuši visādus ēdienus, nolikuši tos kādā istabā zemē.
Mirušo dvēseles sauca par veļiem, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Viņsaulē tiek turpināts šaisaulē iesāktais.
Apbedījamos cilvēkus latviešu senči bedījuši līdzīgi visos novados ar nelielu attīstības starpību, līdzdotajām veltēm un apglabāšanas veidu (skeletkapos vai ugunskapos).
…
