18. gs. beigās Francija tika uzskatīta par vienu no vadošajām Eiropas valstīm. Tur dzīvoja piektā daļa visu Eiropas iedzīvotāju, tieši tāpēc notikumi, kas risinājās Francijā 1789. gadā, piesaistīja visas Eiropas uzmanību.
Visā Eiropā auga neapmierinātība un ķildas starp dažādo šķiru pārstāvjiem. Revolucionāru galvenais mērķis bija cīņa pret absolūtismu. Pašu revolūciju veicināja daudzi faktori: aristokrātijas neapmierinātība ar to, ka viņiem tika noņemtas daudzas privilēģijas, kas viņiem tika dotas jau sen; auga domstarpības starp Francijas sabiedrības daudzajiem grupējumiem un slāņiem. Pirmais slānis bija bīskapi, arhibīskapi, kardināli, citiem vārdiem, augstākā garīdzniecība. Visi viņi nāca no aristokrātu vidus, un tāpēc viņiem pienācās liela daļa īpašumu un iekasēto nodokļu. Ar šo situāciju nebija apmierināti draudžu priesteri, kam netika ne puse no tā, ko saņēma augstākā garīdzniecība. Zemnieku stāvoklis bija pavisam neapskaužams. Viņi tika aplikti ar milzīgiem nodokļiem gan no baznīcas, gan no valsts puses. Tos apspieda arī muižnieki. Tajā pašā laikā aristokrātija un augstākā garīdzniecība, kuriem bija daudz naudas, no nodokļiem tika atbrīvoti. Tā radās acīmredzama sociālā nevienlīdzība, kas arī bija viens no revolūciju izraisījušiem faktoriem. Jāsaka, ka šeit bija liela loma arī pašam monarham – Luijam XVI, kuram nepiemita neviena no laba monarha īpašībām. Viņam nebija nedz gaišas galvas, kas varētu “izvilkt” valsti no krīzes, nedz stipra rakstura. Pavalstnieki neizjuta pret viņu nekādu cieņu.
Astoņdesmito gadu vidū stāvoklis bija kļuvis pavisam neciešams, un pilsētu trūcīgos iedzīvotājus pārņēma izmisums.
…
