Cilvēki sāka pierakstīt savas jaunās, praktiskās atklāsmes un turpināja arī dalīties ar pārējiem, lai uzsvērtu sev vēlamās normas un pieņēmumus. Un tālāk jau visas atziņas tika nodotas no paaudzes – paaudzē, kas ļāva attīstīties filozofijai. Līdz ar to veidojās attiecības starp cilvēkiem un sākās arī apzināta filozofēšana. Tā bija liela uzdrīkstēšanās pārkāpt ierastās normas un tiekties pretī jaunam domāšanas virzienam. Dažādās cilvēku pieredzes un dzīves skatījumi ļāva izveidot konkrētus izteicienus, kas savu nozīmīgumu nav zaudējuši arī mūsdienās – “Godā to, kas par Tevi vecāks! Ieturēt mēru ir vislabākais!”
Tā kā “septiņu gudro” izteicienos parādās arī iezīmes uz būtības meklēšanu jeb eksistenciālismu, tad šo laiku un “septiņu gudro” atziņas, viennozīmīgi var uzskatīt par filozofijas sākumposmu. …
