Tiesa, liela daļa cilvēku uzskata, ka ir tieši otrādāk,- cilvēkam gandrīz vai jāpārtrauc dzīvot, jāuzņemas pildīt neskaitāmus Dieva likumus un jāaizmirst pasaule. Savā ziņā daļa taisnības ir, jo indivīds (vai līdzīgi domājošu indivīdu kopiena) ir ārpus laicīgas pasaules. un to jau, savā ziņā arī nozīmē jēdziens ‘individuālisms’- atsevišķas personas interešu pretstatījums sabiedrības interesēm, sabiedrības interešu pakļaušana personiskajām; atrautība no sabiedrības. 7
Ļoti precīzi šo domu attīsta Tertulliāns, kas bijis agrīnās kristietības aizstāvis un dedzīgi rakstīja atbildes ideoloģiskiem uzbrukumiem. Pēc Tertuliāna domām,-viņš strikti nodala divas pasaules – Dieva pasauli un šo, laicīgo pasauli un pieprasa no ticīgajiem ievērot robežu starp abām nesamierināmām valstībām. Tāpēc viņš dedzīgi polemizē ar tām sievietēm, kuras grib būt kristietes un pasaules dāmas vienlaicīgi, kuras cenšas būt ticīgas, tajā pat laikā saglabājot pasaulīgu sieviešu ārieni, tādējādi mēģinot savienot sevī divas nesavienojamas lietas. 8
Tas arī skaidri uzrakstīts Bībelē: neviens nevar kalpot dieviem kungiem9 .
Cilvēks ir vērtība pats par sevi. Ir unikāls pēc tām īpašībām, kas katram piemīt. Kaut arī šis ideja uzplaukst tikai 18.gs. un par dominējošo tendenci kļūst 19.-20.gadsimtā, cilvēks un viņa izvēles brīvība ir vienreizēja dāvana, ko apzinās tikai nedaudzi.
…
