Dabas cilvēki – no vēsturiskā viedokļa tie bija cilvēki, kas dzīvoja dabā (mežos, kalnos), pārtika no tā, ko bija iespējams pašu spēkiem nomedīt vai ievākt. Pēc būtības viņi bija klejotāji, kas dzīvoja harmonijā un vienotībā ar dabu. Sekoja līdzi dzīvnieku bariem, nemēdza apmesties uz ilgu laiku kādā noteiktā vietā. Devās tur, kur varēja atrast pietiekami daudz pārtikas, un kad tā bija beigusies, devās uz nākošo apmešanās vietu. Dabas cilvēki parasti nemēdza celt būdas ilgai dzīvošanai, tie dzīvesvietas uzcēla no koka, zariem, dzīvnieku ādām un citiem materiāliem, kas uz laiku pasargāja, bet pēc tam bija viegli nojaucami. Ar laiku pasaule civilizējās, bet dabas cilvēkus civilizācija neskāra, jo dabas apstākļi, kādos viņi dzīvoja, nebija labvēlīgi akmens darbarīkiem, tāpēc viņi turpināja ievākt augus un medīt.
Salīdzinot ar mūsdienu civilizēto cilvēku dzīves veidu, viņi dzīvoja ļoti labi un lielā saskaņā ar dabu, jo šo cilvēku apmetnes un darbība dabai nekaitēja, tā spēja atjaunot patērēto, turpretim lielākā daļa mūsdienu civilizēto cilvēku dzīvo tieši otrādi – pret dabu un lielā mērā kaitējot tās dabiskajam ritmam. Ar savu iejaukšanos civilizētais cilvēks ir izraisījis tādas problēmas kā Globālā sasilšana, siltumnīcas efekts. …
