-
Filosofijas un reliģijas saikne viduslaikos
Daži domātāji nesaskata atšķirības starp reliģiju un filozofiju, tomēr, manuprāt, atšķirība pastāv - filozofija ir reliģija bez sekotāju bara. Tas nozīmē, ka fiolozofijā ir cilvēks ar savām domām un viedokli, kurš cenšās atrast atbildi, taču reliģijā ir Dievs, mācītājs un cilvēks, šis trijstūris ir savienots un mācītājs „tulko” bībeles tekstu nozīmī un sekotāji tam tic, kas neļauj arī pašam domāt tālāk, tikai interpretēt šo tesktu saskaņā ar savu dzīvi. Kas noved pie tā, ka reliģijā ir sekotāji vienam vadonim, taču filozofijā domātāji tikai smeļas idejas un papildina viens otru.
Viduslaikos filozofijas un reliģijas saikne bija daudz ciešāka nekā mūsdienās, jo cilvēki vēlējās zināt, viņi alka saprast Dieva vārdus un ziņojumus, kā arī filozofi varēja domāt un filozofēt, neviens to netraucēja. Mūsdienu steidzīgajā pasaulē tas praktiski nav iespējams, jo katrs indivīs ir pieblīvēts ar informāciju vēlas vai nevēlas to, kas arī ietekmē domu gaitu.…
Viduslaikos filozofijas un reliģijas saikne bija daudz ciešāka nekā mūsdienās, jo cilvēki vēlējās zināt, viņi alka saprast Dieva vārdus un ziņojumus, kā arī filozofi varēja domāt un filozofēt, neviens to netraucēja. Mūsdienu steidzīgajā pasaulē tas praktiski nav iespējams, jo katrs indivīs ir pieblīvēts ar informāciju vēlas vai nevēlas to, kas arī ietekmē domu gaitu. Viduslaikos šī saikne bija Dievs! Gan filozofi, gan reliģijas pārstāvji vēlējās uzzināt, kas ir pilnīga svētlaime, vai tās vērtības bija materiālas, kā nauda, īpašumi vai morāla - vara, pārākums un tamlīdzīgi. Cilvēka ķermenis ir pakļaujams. Tam jābūt kā rīkam, pār kuru valda gars. Savaldība, vidusceļa meklēšana, kas arī nāk no sengrieķu filozofiem. Manuprāt, tas nozīmē, ka savaldīties ir jāmāk un ķermenis ir jātrenē, lai viss izdotos, vidusslaikos to plaši pielietoja, kaut gan tas tika jau atklāts antīkajā pasaulē. Mūku dzīve agrīno viduslaiku laikā bija kā dzīves ideāls.
