-
Mirstoša pacienta aprūpes principi
Summaries, Notes3 Anatomy, Medicine and Hygiene, Social Work
Mierīga un cieņas pilna nāve ir katra cilvēka tiesības. Ikviena cilvēka patiesā vērtība ir kas autonoms un vienreizējs, tāpēc īpaši nepieciešams uzsvērt viņa unikalitāti un individualitāti. Tāpēc attiecībās starp aprūpes profesionāļiem un pacientu galvenais ir godīgums, patiesums, iejūtība un harmoniska sajūta it visā kas tiek darīts. Pacientam, kurš mirts ir jāļauj dzīvot savu atlikušo dzīvi tā, kā viņš vēlas, atbilstoši savai personībai un tās izpausmēm, vērtību sistēmai un pārliecībai, tāpēc svarīgi, lai aprūpes speciālisti būtu elastīgi un saprotoši. Ideālajā variantā sociālajam aprūpētājām jānodrošina pacientam (klientam) pēc iespējas lielāks komforts- gan fiziskais, gan psiholoģiskais. Esot tuvu aiziešanas brīdim, cilvēki pastiprināti izjūt vēlmi runāt par nāvi un par to, kas būs pēc tam. Dažreiz viņi uzsāks sarunu par nāvi ar vienkāršiem vārdiem. Mums ir jājūt, vai ar šo cilvēku var runāt par šo tēmu. Tāpat mēs zinām, ar kuru par to varam runāt un ar kuru nē. Dažreiz mums gribētos, lai kāds cits, kurš labāk tiktu galā ar situāciju, runātu mūsu vietā, bet mēs nedrīkstam izvairīties no sarunas, ja tā ir adresēta mums. Lai saprastu mirstošo cilvēku, mums jāvirza savas domas uz procesiem. Mirstošajam cilvēkam tas ir liels atbalsts, ja viņa aprūpētājs izprot nāves procesu. Tādā gadījumā viņš nejūtas viens, pamests. Cilvēks, kurš mirst, nav žēluma objekts, bet ir saprasts un atbalstīts.
…
Dzīves laikā mēs veidojam savus pamatuzskatus par dzīvi, kāda ir tās jēga, kā notiek dzīvības procesi. Kā sabiedrība mēs nekoncentrējamies uz nāvi vai zaudējumu, iespējams neskaidrības dēļ vai bailēm runāt par lietām, kuras nevaram kontrolēt un bailēm no nezināmā. Ja mums ir iespēja, mums ir tendence izvairīties runāt par tēmām, kas mums ir neskaidras un rada emocionālu diskomfortu. Intelektuālā līmenī saprotam, ka nāve skar visus, bet gribas ticēt, ka tā mūs neskars, līdz tiekam nostādīti fakta priekšā. Pirms vairākiem gadu desmitiem medicīnas doktore Elizabete Kiblere-Rosa pievērsās smagi slimu pacientu psiholoģijai un nodibināja semināru par nāvi, dzīvi un pārejas posmu. Kopā ar garīdzniekiem un medicīnas studentiem viņa rosināja pacientus stāstīt par savām izjūtām un vajadzībām, atklājot, cik svarīgi ir par to runāt. Tas ir svarīgi visiem – slimajiem cilvēkiem, viņu radiniekiem, medicīnas darbiniekiem, kā arī pārējiem, jo pasaules kārtība ir tāda, ka nāve un miršana attiecas uz itin visiem.