1895. gada 8. novembra piektdienas vēlā vakarā, strādādams savā laboratorijā Vircburgas universitātē un pētīdams katodstarus, Vilhelms Konrāds Rentgens konstatēja kādu jaunu, līdz šim vēl nezināmu starojumu. Pēc atkārtotiem, pedantiski izdarītiem eksperimentiem V.K.Rentgens secināja, ka ir atklājis jauna veida starus, kam piemīt caur spiešanās spēja, kā arī spēja jonizēt vidi, iedarboties uz fotoplati un izraisīt fluorescences efektu. Zinātnieks ievietoja starojumu izraisošu lampu kartona apvalkā, kā arī, novietojot starp lampu un plati 1000 lappušu biezu grāmatu vai 2-3 cm biezu egles koka dēli pat 2 m attālumā, starojums bija pamanāms. Tikai 15 mm bieza alumīnija kārta deva ar aci pamanāmu spīdēšanas pavājināšanos, bet 1,5 mm bieza svina plate to pārtrauca pilnībā. Pēdējam faktam zinātnieks jau toreiz paredzēja lielu praktiskas pielietošanas nozīmi. Jaunatklātos starus autors nodēvēja par "X-stariem" un konsekventi pieturējās pie šī termina līdz sava mūža beigām.
X-starojums vēlāk pārdēvēts par rentgenstarojumu ir elektromagnētiskais starojums, kas atbilst viļņu garumu λ=10-9...10-14 m diapazonam.…
