Senās pasaules visas attīstītās civilizācijas (ķīniešu, indiešu, irāņu, ēģiptiešu, ellādas, romiešu, maiju, u.c.) savu vērtību hierarhijā cīņu ievietoja pašā augstākajā vietā. 708. g. p.m.ē. kā pentatlona piektā disciplīna cīņa iegāja ellēņu olimpiskās spēlēs. Pēc tās noteikumiem uzvarēts skaitījās tas cīkstonis, kurš trīs reizes pieskārās zemei ar jebkuru ķermeņa daļu izņemot pēdas. No 648. g. p.m.ē. par olimpisko sporta veidu kļuva arī pankrations, cīņas un dūru cīņas savienojums. 18. gs. vairākās Eiropas valstīs izveidojās nacionālās vingrošanas sistēmas, kurās līdzās citiem fiziskiem vingrinājumiem iegāja arī cīņa. Sevišķi lielu attīstību tā ieguva Francijā, kurā radās arī pirmie profesionālie cīkstoņi. 1896. g. tika atzīti grieķu - romiešu (franču) cīņas starptautiskie noteikumi un viņu iekļāva mūsdienu olimpiskajās spēlēs. No 1898. gada sākās (Vīne) Eiropas čempionāti, bet no 1904. gada - pasaules čempionāti (Vīne).…
