Runājot par tēlotājmākslu, jāteic, ka 19.gs. vidū jēdzienu “romantisms” saprata daudznozīmīgi. Glezniecībā pie romantiķiem pieskaitīja tos māksliniekus, kas sarāva saites ar akadēmisko mākslu un pretstatīja zīmējumam krāsu, statiskumam – dinamiku, absolūtā skaistuma attēlošanai – uzmanību pret eksotiskumu, antīkajiem un mitoloģiskajiem sižetiem – viduslaiku un literāros sižetus, aklai uzticībai modelim – uzticību atmiņai un mākslinieka iztēlei. Turklāt attiecības starp literāro un glezniecisko romantismu bieži bija visai sarežģītas.
Romantisma mākslinieki daudz nodarbojās ar literārajām ilustrācijām Dantes, Šekspīra un citu autoru darbiem. Šajā attīstībā augstākais punkts bija Bleika darbi. Īpaši pievilcīgs bija Gētes “Fausts” (1.daļa 1808.), kuru īsā laikā ilustrēja vesela virkne mākslinieku. Gēti gan šie darbi neapmierināja; gandarīts viņš bija tikai par Delakruā ilustrācijām, kas izdaiļoja franču 1829.g. tulkojumu.…
