Kā reiz par sievietēm Tu spēji teikt: „Un sievietes – tās ir tīrā nelietība!” Tikmēr Solveiga kā dumja meiča spēja tevi cildināt. Tā izmisīgi gaidīja to stundu, kad beidzot pārnāksi pie viņas. Ak, Pēr! Viņa koka būdā gaidīja šos neskaitāmos gadus, pār dvēseli tavu tā lūdza, lai ceļu uz mājām Tu rastu, jo mīla bija bezgala. Bet tu, bet tu to nesaprati, ka laime nav tur tālumā, kas nesaprotami tik vien tina, tev acīs miglu tālumā. Savu lielo mīlu Solveigu,Tu atstāji likteņa varā un nelikies ne zinis, jo par to Tu biji aizmirsis kā par tukšo vietu sirdī. Kaut savu laiku izšķiedi, līdz pēdējam Tu biji Tu pats, savas kļūdas, tomēr aizmirsi.…
