Tomēr, to ir iespējams izdarīt tikai atrodoties sabiedrības vairākuma pusē. Jebkurā gadījumā, tieši sabiedrība ir politisko procesu primārais realizētājs. Kā zināms, bez sabiedrības nebūtu arī politikas.
Visas tēmas kontekstā par būtiskāko atšķirību starp klasisko un republikānisko demokrātiju autors uzskata pilsoņu un vēlētāju statusu. Attiecīgi, antīkās jeb šajā gadījumā klasiskās demokrātijas aktuālajā realizēšanas laikā pilsoņu jēdziens bija konkrēti definēts un pakļauts noteiktām prasībām. Elektorāta paplašināšanās ir skaidrojama ar individuālisma attīstību un pakāpeniski attīstītu uzskatu, ka piedalīšanās politiskajos procesos, jeb vēlēšanās nav uzskatāma par privilēģiju, kā tas bija, piemēram, Atēnās, bet gan par pilsonisko pienākumu. Dzimumu un rasu vienlīdzība ir vēl viens būtisks evolūcijas aspekts, kas mūsdienu modernajā sabiedrībā ir zaudējis savu sākotnējo aktualitāti un cilvēku iedalījuma stratifikāciju.
Autors uzskata, ka klasisko un republikānisko demokrātiju nevar uzskatīt par divām pilnīgi atšķirīgiem fenomeniem, kuriem nav nekā kopīga. Demokrātijas būtība saglabājas jebkurā gadījumā un tā būtu- varas deleģēšana sabiedrības ietvaros.
…
