Dzejnieks Ojārs Vācietis (1933. – 1983.) savā mūžā vislielāko popularitāti ir guvis kā dzejnieks, lai gan rakstījis arī prozu, rakstus par literatūru, tulkojis darbus, piemēram, M. Bulgakova “Meistars un Margarita” (1979). Arī Ojāra Vācieša dzeja tulkota vairākās valodās: krievu, ukraiņu, igauņu, gruzīnu un angļu valodā. Viņa dzejoļi ir apkopoti piecpadsmit dzejoļu krājumos un vairākās izlasēs. Viens no ievērojamākiem viņa dzejoļu krājumiem saucas „Elpa”. Tas bija krājums, kas satricināja gan dzejas procesu, gan sabiedrību. Jau paša krājuma nosaukums vien liecina, ka tur ir aprakstīts kas nozīmīgs, bet reizē arī ikdienišķs, gluži tik pat nozīmīgs un ikdienišķs, cik cilvēkam ir tā elpa. Kastro, partija, revolūcija, tanks: tie šajā dzejoļu krājumā ir bieži sastopami vārdi. „Elpa” ir par laiku pēc kara, par ikdienu, sadzīvi un politiku: lietām, kas bija tik ikdienišķas un tomēr reizē arī tik nozīmīgas tajā laikā. Krājums ir iznācis 1966. gadā, 24000 eksemplāros, vienā laikā ar citu viņa dzejoļu krājumu „Viņu adrese - taiga”1, un tika ātri vien izpirkts. „Elpa” 1967. gadā pat saņēma LPSR Valsts prēmiju.…
