Ar jēdzienu antīkā literatūra (latīņu antiquus 'sens') apzīmē literatūru, kas radusies Senajā Grieķijā un Senajā Romā laikaposmā no aptuveni 8.gs. p.m.ē. līdz 6.gs. m.ē. sengrieķu vai latīņu valodā. Lielā mērā tieši uz antīkās literatūras pamata izveidojušās un attīstījušās citas Eiropas nacionālās literatūras (arī romiešu literatūras izcelsme saistāma ar sengrieķu literatūru).
Antīkās literatūras periodā izveidojušās tādas literatūras formas un žanri kā traģēdija, komēdija, eposs, satīra, dažādas dzejas un liroepikas formas. Antīkajā literatūrā izveidojās arī vēsturiskās un filozofiskās literatūras tradīcija.
Ar jēdzienu romiešu literatūra apzīmē latīņu valodā rakstīto literatūru, kuras aizsākumi meklējami 3.gs. p.m.ē. Senajā Romā. Romiešu literatūra spēcīgi ietekmējās no sengrieķu literatūras, un savukārt pati spēcīgi ietekmējusi visu vēlāko rietumu literatūras attīstību. Romiešu literatūrā visnotaļ spēcīgi attīstījās dzeja, dramaturģija, satīra, vēsturiskā, retoriskā un filozofiskā proza, radās vieni no pirmajiem romāna priekštečiem.
Romiešu literatūra īpaši lielu nozīmi ieguva vēlajos viduslaikos un renesanses laikmeta literatūrā, kā arī klasicismā un 19. un 20.gs. neoklasicismā.
Sengrieķu literatūra
…
