Tāpat arī līdzīga varēja notikt ar Pāvilu. Viņa sejā patiesi saskatāmas lielas skumjas, manuprāt arī žēlums, ko tas izjūt pret apkārt stāvošajiem karavīriem vai arī ļaudīm, kas noskatījās šo soda izpildi, tāds žēlums, ar kādu arī Kristus pats nolūkojās, karādamies pie krusta, uz tautu, kas viņu pameta, uz viņa māti, kas slīgst skumjās, nevienu tā arī nenosodīdams, jo viņš visiem piedeva. Arī Pāvila skatienā šī piedošana ieraugāma, jo – dzīvei ir nācis gals, tik daudz kas ir izdarīts, taču tikpat daudz kas vēl ir palicis līdz galam nepabeigts. Galva, kas pagriesta atpakaļ, noskatās uz to, kas viņam aizmugurē. Tas ceļš, kas nobeigumā ved uz galna galotni, kur arī viņa dzīves misija ir noslēgusies un ir sperts pēdējais solis līdz klupienam uz ceļiem zem zobena. …
