1788. gadā Latvijā izdotā „Praktiskā prāta kritika” tiek uzskatīta par vienu no augstākajām virsotnēm cilvēces ētikas domas vēsturē.1 Šajā darbā Kantam izdodas atklāt būtiskākos tikumības aspektus, noteikt to struktūru, bez kuras nav iedomājama morāle, struktūra, kura atšķir tikumību no citām cilvēciskās darbības, izziņas un pārdzīvojuma determinantēm. Pēc Kanta domām, tikumība realizējas praktiskajā sfērā. Kanta darbos jēdziens „praktisks” apzīmē rīcību- jebkuru norisi, kas izriet no cilvēka gribas un nodomiem.
Darbā „Praktiskā prāta kritika” Kants cenšas noskaidrot, kāda ir atšķirība starp praktisko prātu vispār un tīro praktisko prātu, kādas ir to attiecības ar Dieva un nemirstības ideju. Par „Praktiskā prāta kritikas” pamatuzdevumu Kants izvirza nepieciešamību tikt skaidrībā par tās iespējamības principiem, apjomu un robežām. Darbs ir strukturizēts divās daļās- Tīrā praktiskā prāta elementu mācība (iekļaujas divas grāmatas, kuras sadalītas pamatdaļās, bet tās apakšnodaļās); Tīrā praktiskā prāta metodes mācība (atgādina pirmās daļas pielikumu). Ir priekšvārds, ievads un nobeigums. Priekšvārdā tiek paskaidrots, kāpēc darbs saucas „Praktiskā prāta kritika”, tiek skaidros darba pamatjēdziens- brīvības ideja. …
