Kants uzver, ka cilvēks var sasniegt apgaismību vienīgi, ja viņš būs spējīgs patstāvīgi lietot savu saprātu, pretējā gadījumā, ja viņš lieto to ar cita vadību cilvēks ir „nepilngadīgs” un neapgaismots. Vienīgais neapgaismības iemesls ir nevēlme, slinkums pašam domāt, attīstīties, bet gan arī būt kāda aizbildniecībā.
Pēc Kanta uzskatiem, likumi, aizspriedumi neļauj cilvēkiem domāt – apgaismoties, bet, ja cilvēks atbrīvojas no tā, rezultātā viņš ir spējīgs apgaismoties, taču to ir jādara pakāpeniski. Līdz arī to Kants uzver, ka ir nepieciešama publiska prāta izmantošana, ko nodrošina brīvība. Savukārt privāto prāta izmantošanu cilvēkam ir jāizmanto tikai tad, ja viņš kļūst par īpašu mehānismu, kurš nodrošina kopības intereses, līdz ar to pārējiem cilvēkiem ir jāklausās to.
Taču rij jāmin, ka cilvēks, kuram ir uzdevums paust viedokli kopuma priekšā, nav brīvs. Kaut gana arī viņš var privāti domāt, viņš nav brīvs, jo pilda svešu pasūtījumu un nedara to sevis labā. Kants uzver, ka, lai izmantotu savu prātu, garīdznieks, kurš kalpo kopumam, viņš publiski izmanot savu prātu. Kants arī uzver, ja cilvēkiem nav jāuzspiež dogmas, kuras liekas ir neapšaubāmas, jo tās neļauj cilvēki8em pašiem domāt un attīstīties. Nevienam cilvēkam nav tiesību nolemt savu pēcnācēju uz neapgaismotību, jo pašā aizsākumā cilvēkam ir lemts progresēt, attīstīties. Tāpat arī tiek noraidīta monarha var pār cilvēkiem, jo ir jāļauj cilvēkiem pašiem atrast savu dvēseles ceļu.…
