Pats autors apgalvo, ka šis pētījums met izaicinājumu tiem, kuri atbalsta šauru inteliģences jēdziena definīciju, apgalvojot, ka garīgās attīstības jeb intelekta koeficients(IK) ir ģenētiski nosacīts lielums, ko dzīves pieredze nespēj mainīt, un ka mūsu likteni šai saulē nosaka galvenokārt tieši garīgās spējas. Taču šis arguments atstāj neievērotus divus būtiskus jautājumus-ko mēs varam darīt, lai mūsu bērniem dzīvē veiktos labāk nekā mums pašiem? Kādi faktori darbojas tajos gadījumos, kad cilvēki ar augstu IK līmeni tikai šā tā kuļas pa dzīvi, bet cilvēki ar stipri pieticīgāku IK gūst pārsteidzoši labus panākumus?
Autors cenšas pierādīt, ka nereti visu izšķir spējas,kas šajā grāmatā dēvētas par emocionālo inteliģenci un ietver pašsavaldīšanos, centību, neatlaidību, kā arī prasmi motivēt savu rīcību. Un šīs spējas var tikt ieaudzinātas bērnos jau mazotnē, tā paverot viņiem lielāku izdevību izmantot to intelektuālo potenciālu, kādu viņi laimējuši gēnu loterijā.…
