Cits arguments šādai attīstībai ir tā saucamās digitālās plaisas (digital gap/digital divide) esamība. Digitālā plaisa ir termins, kas tiek lietots, lai raksturotu plaisu starp indivīdiem, mājsaimniecībām, uzņēmējdarbību un ģeogrāfiskiem reģioniem, kuriem ir dažādi sociālekonomiskie līmeņi, kas raksturo šo vietu iespēju piekļūt informācijas tehnoloģijām un internetam. Šī plaisa tiek mērīta, nosakot valsts telefona līniju skaitu, personālo datoru, interneta adrešu un interneta lietotāju attiecību pret visu iedzīvotāju skaitu. 2005. gada statistika ilustrē, ka lielākajā daļā pasaules valstu digitālās pieejas indekss ir raksturots kā vidējs un zems , kas norāda uz to, ka šajā valstu grupā ir apgrūtināta pieeja jaunākajām zināšanām un līdz ar to tiek sarežģīta darba tirgus rašanās, kur galvenais labums ir zināšanas, jo pieeja avotiem, kur šīs zināšanas var iegūt (piemēram, internetam), ir neiespējama vai drīzāk neiespējama.
Kopumā jāsecina, ka šāda scenārija iespējamība ietvert sevī visu pasauli jāvērtē kā neiespējama, jo attīstīto valstu daudzums, kurās darba veikšanā galvenais ir cilvēku skaits, nevis zināšanu daudzums, kā arī tas, ka šajās valstīs ir liela digitālā plaisa, kas nemaz neļauj šīm valstīm piekļūt pie šīm zināšanām, līdz ar to šajās valstīs paliks tāda pati darba sabiedrība un nenotiks pāreja uz zināšanu sabiedrību. …
