Fithe bija apsēts ar Knatu. Viņš Kantu uzskatīja par tikpat nozīmīgu jauno ideju radītāju kāds bija Sokrāts vai Platons. Fihtes filosofija bija tik ļoti balstīta uz jau izteiktām idejām, ka sākumā bija ļoti grūti uztvert to, kas pašam Fihtem bija galvenās ierosmes.
Šajā laika posmā visu filosofus saistīja viena ideja – cilvēku prāts. Tas bija tas, kas noteica sabiedrības gatavību pārmaiņām. Nav tik viegli tik īsā laikā radīt tik lielu apvērsumu kāds notika tā laika Eiropā. Cilvēki beidzot sāka domāt paši, nevis akli uzticēties sacītajām.
No Kanta filosofiskajām pārdomām tālāk izauga Hēgeļa mācība. Viss šīs domas attīstības ceļš veda - no I.Kanta caur J.G.Fihti, F.V.J.Šellingu līdz pat G.V.F.Hēgelim.[4;312]
Sabiedrībai attīstoties attīstās visa pasaule tai skaitā filosofija. Mēs spējam attīstīties tikai liekot lietā jau iegūto pieredzi. Tā pat arī filosofi. Katrs ir atradis kādu kam sekot un līdzināties. To var salīdzināt ar evolūciju. Nekas ne no kā nerodas. Katrai darbībai ir iemesls, kas to izraisa un pēc tam sekas, kas attiecīgi ietekmē tālāko attīstību. Šeit nevar runāt par „jaunu un nebijušu” ideju radīšanu. Šeit ir stāsts par kādas mazāk nozīmīgas idejas parādīšanu plašākai sabiedrībai. Un šī maznozīmīgās idejas tika atrastas un izdaiļotas 18.gs. otrajā pusē. Tām 19.gs. vajadzēja tikai uzsākt savu straujo kāpumu pa nebeidzamajām filosofijas trepēm.
…
