Līdzās citiem autoriem, tādiem kā Homērs, Eshils, Eiripīds un citiem, sengrieķu literatūra nav iedomājama bez klasiskā laikmeta izcilā traģēdiju autora Sofokla un viņa slavenā darba „Valdnieks Edips” (apm. 429.-425.g. p.m.ē.). Lugas pamatā ir valdnieka Edipa traģiskais liktenis un cilvēka bezspēcīgie centieni no tā izvairīties.
Luga sākas ar ainu, kurā ļaudis sapulcējušies pilsētas laukumā, lai valdnieks Edips uzklausītu viņu vaimanas par grūtajiem laikiem, kas piemeklējuši pilsētu.
Koris: „Kādas sāpes bez gala ciešam mēs!
Mums pilsētā sirgst visa tauta,[..]
Un nebriest vairs ražā šai slavētā zemē,
Un neiztur sievas vairs dzemdību mokas[..]
Visa pilsēta ir tikai bezgalīgs kaps!”1
Edipa sievas Iokastes brālis Kreonts stāsta, ka tikai tad, kad pēc dievu gribas tiks atrasts iepriekšējā valdnieka Lāja slepkava – grūtie laiki beigsies. Meklējumu pamatā ir fakts, ka valdnieks Lājs braucis uz Delfiem un nav atgriezies, jo ceļā nonāvēts. Edips to zinot, lūdz informēt, ja kādam ir kas zināms un sola postu tam, kas zinās, bet klusēs, jo, viņaprāt, tas, kas zina, bet klusē ir uzskatāms par līdzdalībnieku. …
