Bērnam, kas nav izteikti mierīgs, nevajadzētu klasē likt ilgstoši sēdēt nekustīgi. Viņam vajadzētu dot iespēju motoriski izlādēties – aiziet pēc krīta, pēc žurnāla, rakstīt uz tāfeles. Tāpat arī mājās jāļauj bērnam izkustēties, piemēram, aiziet uz otru istabu kaut ko paņemt. Kustoties bērniem vieglāk iegaumēt mācību materiālu.
Liela nozīme izglītībā ir dažādām rotaļām. Pedagoģisko interešu centrā rotaļu novietoja vācu skolotājs Frīdrihs Frēbels (1782 - 1852). 18.gs. beigās un 19. gs. sākumā mazgadīgo bērnu sagatavošana darbam manufaktūrās bija nopietna sociāla un pedagoģiska problēma. Tās atrisinājumam viņš veltīja savu dzīvi. Viņš bija „dabiskās audzināšanas” piekritējs un organizēja pirmos bērnu dārzus. Pirmais šāds dienas aprūpes centrs jeb bērnudārzs tika atvērts 1837. gadā Blankenburgā. Pasauli viņš redzēja kā trīsvienību Daba-Cilvēks-Dievs. Frēbels uzskatīja arī, ka cilvēkam ''jātiecas pētīt dabu, izprast sevi, tiekties pēc Dieva''. Atzina gara klātbūtni, uzskatot, ka pasaule sastāv no matērijas un gara. Ka bērns piedzimst tīrs un nevainīgs un viss cilvēciskais ļaunums ir nepareizu pedagoģijas metožu rezultāts. Šo uzskatu Frēbels lika par pamatu savai audzināšanas sistēmai bērnudārzā. Viņš uzskatīja, ka pedagoģijas svarīgākais uzdevums ir bērna iedzimto spēju attīstīšana. Bērnu centrālais darbības veids ir rotaļa, kas nav tikai brīvā laika pavadīšanas veids, rotaļā veidojas tikumiska uzvedība, vingrinās griba. …
