Ekonomisko attiecību kopumu, kas veidojas valstu starpā, sauc par starptautisko ekonomisko attiecību sistēmu. Tā sevī iekļauj starptautisko tirdzniecību, kapitāla eksportu un importu, starptautiskās valūtas attiecības, darbaspēka kustību no vienas valsts uz otru un ekonomisko integrāciju.
Starptautiskā tirdzniecība ir pati vecāka starptautisko attiecību forma. Tās ekonomiskais pamats ir starptautiskā darba dalīšana, kas rada atsevišķa valstu vai reģionu specializāciju konkrētu preču ražošanā. 1
Ražošanas faktoru attiecību teorija. Šo teoriju 20. gs. sākumā izstrādāja zviedru ekonomisti Hekiners un Olins. Tāpēc to sauc par Hekinera-Olina teoriju. Šī teorija balstās uz pieņēmumu, ka relatīvo cenu atšķirības ir izskaidrojamas ar to, ka valstis nav vienādi nodrošinātas ar ražošanas resursiem. Preču ražošanā bez darba piedalās arī citi ražošanas resursi. Viena prece ir darbietilpīga, bet otra kapitālietilpīga. Katru valsti saskaņā ar šo teoriju var definēt vai nu kā kapilālpiesātinātu, vai darbpiesātinātu. Tas nozīmē, ka vienā valstī pieejamāks ir kapitāls, bet otrā darbs. Šīs teorijas ietvaros starptautiskā tirdzniecība tiek skaidrota ar divām teorēmām.
Hekinera-Olina teorēma - katra valsts eksportē tās faktorpiesātinātās preces, kuru ražošanai tām ir salīdzinošs ražošanas resursu piesātinājums, un importē tās preces, kuru ražošanai ir ražošanas faktoru deficīts.
Darba teorija dod atbildi uz jautājumu, kāda sakarība ir starp preču cenām un ražošanas resursu cenām. Šī teorēma teorijā pazīstama kā Hekinera-Olina-Semjuelsona teorēma: Starptautiskās tirdzniecības iespaidā vienādu ražošanas resursu cenas izlīdzinās valstīs, kas savstarpēji tirgojas.2
…
