Pakalni, pēc manām domām, ir vissaticīgākā, gudrākā, draudzīgākā un izpalīdzīgākā ģimene no visiem tēliem romānā. Par spīti mazam īpašumam, rīkojoties pārdomāti un taupīgi, viņi bija spējuši sasniegt pietiekami daudz, tāpēc nekad nebija sūdzējušies par nabadzību un trūkumiem. Viņu bagātība, pirmkārt, bija jūtama tieši mīlestībā.
Pakalnu māja, kas „slēpās piekalnē pie pašas upes” un kurā dzīvoja galdnieks Pakalns, Emīlija, priecīga un jautra, uz kuru gadi neatstāja nekāda iespaida, viņu divi dēli un vectēvs, kuram bija reimatisms, atradās uz maza zemes gabaliņa Zaldātu kalnos, kuru, būdami čakli un apdomīgi, spēja iekopt un izlietot vispilnīgākā mērā. Nekas viņiem netrūka – Emīlija nekad nežēlojās un, ja naudas trūka, tad viņa strādāja pie stellēm, aužot smalkus audeklus.…
